Ceturtdiena, 17. Oktobris, 2019
Karīna, Gaits
iPhone Android Mob
TwitterFoursquareDraugiemFacebookFlickrVimeo
Viesnīcu preces
Pirtis un atpūta    Pirtis un atpūta    Pirtis un atpūta    Pirtis un atpūta
 
 
 
 

Kaimiņu būšana ar domām par ceļošanu

trešdiena, 13. janvāris (2010)   

Man ir ļoti jauki kaimiņi. Neteiksim, ka mēs īpaši cieši draudzētos, mājās cits pie cita nemēdzam viesoties, bet pie sētas parunāties un izpalīdzēt, ja vajadzīgs – to gan. Vasarā jau vai katru dienu, pārspriežot, kas no jauna dārzā uzziedējis vai ienācies, kāda laba recepte padomā pašu audzētā pagatavošanai un ko būtu vērts izmēģināt; ziemā, saprotams, retāk. Bet tomēr rītos šad tad saskrienamies, tīrot celiņus un uzmetot acis sarkankrūtīšiem, kas niekojas ar vēl zaros palikušajiem āboliem. Protams, druciņ parunājamies arī. Gluži netīši, vārds pa vārdam, pārspriežam, ko tagad gribētu tagad gaidīt, kad lielais svētku laiks jau garām un janvāris pusē, kas ieplānots nākamajam gadam.

kaimini1

 

Gaida sniegpulkstenīšu brīnumu

Marijas kundze (viņa manu ģimeni mēdz cienāt ar agrajām plūmītēm un piedāvāt piparmētras tējai, pati apdara visus dārza darbus, pļauj zālīti): „Kad Ziemassvētki paiet, man tikai viena doma – kaut nu ātrāk atnāktu pavasaris. Ziemā nekur tālāk pa vārtiņiem netieku, nav tie gadi, lai pa slidenu ceļu kaut uz veikalu aizietu – kā nekā pēc pāris mēnešiem būs jau astoņdesmit divi! Mans pirmais gājiens būs dārzā, kur tagad tās lielās kupenas: gribas redzēt sniegpulkstenīšus. Kad tie uzzied, ir tāda laba sajūta – domāju, šo pavasari un vasaru jau vēl nodzīvošu... Par pagājušo gadu neatceros, bet pirms diviem gadiem, kad man palika apaļi astoņdesmit, sniegpulkstenīši ziedēja jau 23. februārī! Vai tas nav brīnums? Tāda brīnuma dēļ vien ir vērts paciest gan sniegu, gan aukstumu, gan tupēšanu pie televizora.”

 

Uz Pleskavu gribu!

Ainas kundze (viņas dārzā ir kupla rožu dobe, kad tās zied, skaistums arī kaimiņiem, caur žogu paskatoties, par baltu velti): „Ja es tagad pateikšu, kur un kāpēc gribētu vēlreiz aizbraukt, jūs tak par mani smiesieties... Uz Pleskavu gribu! Jā, smejaties, smejaties vien, bet tiešām gribētu kādreiz aizbraukt uz Pleskavas tirgu. Tas jau bija sen – nu, pirms gandrīz trīsdesmit gadiem, kad vēl dzīvojām Kocēnos pie Valmieras. Vīrs bija dzīvs, un tad mēs centāmies pelnīt naudiņu, kā nu tolaik varēja. Audzējām agros kāpostus un laidām uz Pleskavu. Šad tad sametāmies pa vairākiem kopā un paņēmām kravas mašīnu, kur tos kāpostu maisus salādēt un tad vismaz uz divām dienām, bet biežāk kopā ar Rūdiņu divi vien – sakrāvām kāpostus „Moskvičā” un prom! Man ļoti patika braukt Līgo vakarā: kamēr vēl Latvijā, pa ceļa malām deg ugunskuri, arī viena otra pūčka, no pļavām migla ceļas... Skaisti. Tā, braucot un noskatoties, es vislabāk izjutu Jāņus.”

 

Polijai nav ne vainas

Pie Ainas kundzes atbraukusi ciemos meita Solvita ar savu ģimenīti. Kamēr citi pa iekšu, Solvita iznāk laukā pie mammas un arī piedalās sarunā: „Mammu, bet vai tu atceries, kā reiz bijām Karpatos un es paliku pavisam bēdīga, kad ieraudzīju ceļa norādi „Varšava 192 km”? Toreiz tas likās kā absolūti nepiepildāms sapnis – nu kur tad man aizbraukt uz ārzemēm! Tas vārds Varšava šķita tik vilinošs un attālums neliels – pavisam tuvu, nieka divsimt kilometru...Kas tur būtu ko braukt? Bet toreiz nekā. Saprotams, vēlāk Varšavā, vismaz caurbraucot, esmu bijusi ne reiz vien, bet tā jaunības nostalģiskā sajūsma joprojām ir iekšā. Ir man doma, ka vajadzētu pabraukāt pa Poliju. Zinu, zinu, ka Polija cilvēkiem visvairāk saistās ar garu un ne īpaši patīkamu starpposmu starp kāroto Vāciju, bet man braukt cauri Polijai reti kad bijis garlaicīgi. Nu patīk man lielie, dzeltenie rapšu lauki, ābeļu pilnās ceļmalās, tirgotaviņas tuvāk pie Vācijas robežas, kur izlikti muļķīgie rūķi, vardes, gulbji un vēl nez kas. Mans puika, braucot no Amsterdamas, bija tā noskaities uz poļu poličiem, ka sirsnīgi vēlējās, lai Polija atrastos kaut kur Krievijas plašumos. Smieklīgi, protams, jo es, piemēram, gribētu kārtīgi, nevis steigā, izstaigāt Varšavas vecpilsētu, aizbraukt uz Krakovu, arī Toruņu. Nu nav Polijai nekādas vainas. Skaista zeme. Kādreiz varena, ar tik interesantu vēsturi!”

 

Gribēja, kā labāk...

Protams, Jānis (viņš vienmēr ko dara dārzā vai mājās, palīdz visiem un liekas, ka nav tāda darba, ko viņš neprastu): „Ar sievu jau gandrīz esam izplānojuši, kur nākamgad brauksim. Šovasar es biju Norvēģijā un viņa Horvātijā, bet ne to gribēju teikt. Ziniet, stāvot pie kāda milzu ūdenskrituma Norvēģijā, es traki sāku smieties. Pārējie grupā skatījās uz mani kā uz sajukušu, taču es tikai atcerējos kādu gadījumu. Man radi dzīvo Cēsīs un uz viņu uzņēmumu bija atbraukuši norvēģu ciemiņi. Cilvēki, labu gribēdami, savus viesus sasēdināja mašīnās un aizveda uz Raunas Staburagu – sak, tas mums Latvijā vienīgais palicis. Ar to lepojamies. Nabaga norvēģi bijuši trakoti samulsuši – vai tad šitādas tievas tērcītes dēļ viņiem bija jākratās pa sliktiem ceļiem un nez pa kādām koku saknēm lejā jārāpjas?! Gribēja, kā labāk, iznāca, kā parasti...”  

 

Anita Grīniece

Komentārs par rakstu: Kaimiņu būšana ar domām par ceļošanu

Vārds, uzvārds 

Komentārs 


Drošības kods 

Aptauja

Nepareizi ievadīts lietotāja vārds vai parole!