Ceturtdiena, 14. Novembris, 2019
Fricis, Vikentijs
iPhone Android Mob
TwitterFoursquareDraugiemFacebookFlickrVimeo
Viesnīcu preces
Pirtis un atpūta    Pirtis un atpūta    Pirtis un atpūta    Pirtis un atpūta
 
 
 
 

Paskaties, kā viņi skatās ...

sestdiena, 16. jūnijs (2012)   

Savulaik jauniešu vidū visai populārs bija Imanta Ziedoņa dzejolis „Latviešu jūrniekiem”, kur gan ar zināmu smeldzi, gan romantikas klātbūtni stāstīts par izjūtām Ainažu vecajā jūrskolā. Dzejolī rodamas arī šādas rindas: „Paskaties, kā viņi skatās – it kā binoklī skatītos. It kā ar miglas tauri gribētu mums ko teikt.” Patiesi, lūkojoties vecajās fotogrāfijās, no kurām uz mums raugās Krišjānis Valdemārs, Kristians Dāls un citi nopietni vīri, kas mazītiņā Vidzemes piekrastes pilsētiņā īstenoja vienu no pašiem pārdrošākajiem sapņiem, kāds vien pasaulē bijis: ne jau nu bagātiem latviešu un igauņu zemniekiem jākļūst par augsti izglītotiem jūrniekiem - kapteiņiem un stūrmaņiem, kuru prasmes priekšā pakļaujas vistālākās jūras. Godīgi sakot, grūti noticēt, ka reiz kas tāds 19. gadsimta vidū bija iespējams un īstenojams, bet šie pārdrošie sapņi tiešām piepildījās. Un tiem vīriem un puišiem no vecajām bildēm patiesi ir mums ko teikt, jo viņi ar savu dzīvi izdarīja īstu brīnumu.

 

Mūsu tautai patīk muzeji – to apliecina Muzeju nakts ļoti kuplais apmeklētāju skaits, tomēr mums katram, visticamāk, ir īpaši mīļas vietas, kur gribas atgriezties atkal un atkal. Man noteikti viens no pašiem iecienītākajiem ir tieši Ainažu jūrskolas muzejs. Īpašs stāsts ir katram no muzejā eksponētajiem burukuģu modeļiem, kā arī katrai jūrnieku lādei ar tajā ievietotajiem priekšmetiem - ruma blašķi, kapteiņa apkaklīšu kārbiņu, pīpi, jūrnieka dunci un citām jūrā noderīgām lietām.
Muzeja dārzā līdzās enkuriem, bojām, dzenskrūvēm un citām tehniskām lietām ir arī piemineklis kartupeļiem. Jā, pavisam vienkāršiem pašu zemītē audzētiem kartupeļiem, ko ainažnieki pārdeva Pēterburgā, lai ar saziedotajiem līdzekļiem varētu atvērt savu, tieši SAVU jūrskolu.

 

Kādēļ to stāstu? Ar domu, ka vajag sapņot un praktiski strādāt, lai sapnis kļūtu par īstenību. Kā tas izdevās pirmajiem latviešu profesionālajiem jūrniekiem, pārliecināties varēsiet 28. jūlijā, piedaloties tūrisma rallijā „Minhauzena nerātnības Ziemļvidzemē” un katrā ziņā iegriežoties arī vecaja Ainažu jūrskolā. Varbūt saklausīsiet, kā, Ziedoņa vārdiem runājot, iedziedas cītara vecā un bocmaņa balss dzied līdzi: „Odesa, Hamburga, Rīga, jūra un saule, un vējš”. Jo Minhauzens jau arī bija īsts sapņotājs, kurš gribēja ko vairāk nekā spēj sniegt reālā dzīve. Zīmīgi, ka arī Minhauzena pasaulē – pie Minhauzena muzeja Duntē – „noenkurojies” kuģis. Un kas zina, ko šodien mums gribētu pateikt latviešu jūrnieki un sapņotājs Minhauzens....

 

Anita Grīniece
 

Komentārs par rakstu: Paskaties, kā viņi skatās ...

Vārds, uzvārds 

Komentārs 


Drošības kods 

Aptauja

Nepareizi ievadīts lietotāja vārds vai parole!