Svētdiena, 20. Oktobris, 2019
Leonīda, Leonīds
iPhone Android Mob
TwitterFoursquareDraugiemFacebookFlickrVimeo
Viesnīcu preces
Pirtis un atpūta    Pirtis un atpūta    Pirtis un atpūta    Pirtis un atpūta
 
 
 
 

Līdz ar vārdu saglabājas arī mūžs. Vilhelms Ķuze

svētdiena, 10. oktobris (2010)   

Dažkārt gadās, ka nejauši saklausīts vārds, kāds jautājums, uz kuru tūlīt un acumirklī nezini atbildēt, dod vēlmi šo to uzzināt un atrast vismaz daļu no atbildes. Man tā notika ar Vilhelma Ķuzes pieminēšanu, tuvojoties izcilā un, kā noprotams no tā laika preses, tautā mīlētā latviešu tautsaimnieka 135. dzimšanas gadskārtai septembrī. Dzirdētie vārdi bija – tiksimies turpat, Ķuzes kafejnīcā. Jautājums – vai gadījumā nezinu, kāda saistība ir pašam rūpniekam vai kādam no viņa darbiniekiem ar Amatas novadu, kur cilvēki stāstot – esot kādas mājas drupas, kas vēl joprojām cilvēku prātā palikušas ar Ķuzes vārdu. Diemžēl, nevarēju atbildēt, bet sāku meklēt.

 


Jā, Vilhelms Ķuze 1875. gada 6. septembrī ir dzimis tagadējā Amatas novadā, Zaubes pagastā “Inģistēnu” mājas. Cik nācies redzēt Ķuzes dzimto māju fotogrāfijas, diez vai māju drupas, par kurām runā vietējie, būtu tieši “Inģistēni” – grūti noticēt, ka no vecas koka mājas ar salmu jumtu jel kas varētu būt saglabājies (jo, kā lasāms avotos, Ķuzu dzimtas senči šajās mājās sākuši dzīvot jau aptuveni pēc 1780.gada). Bet varbūt es kļūdos, varbūt “Inģistēni”patiešām nav gluži pazuduši no zemes virsas. Prātā atceros – izdevīgā gadījumā Zaubē vajadzētu pabūt un mazliet papētīt, jo Amatas novada mājas lapā, piemēram, nekādas ziņas vismaz man neizdevās atrast. Tāpat ieinteresējis visai neparastais māju nosaukums. Nevaru atrast skaidrojumu Inģistēnu vārdam, kas ir tik savdabīgs, ka neliek un neliek miera.
 

 

Protams, domāju, kāpēc par Ķuzi ne pārāk daudz zinām un kādēļ šī vēlēšanās uzzināt kaut kā “nejauši” sakrīt ar apaļiem vai pusapaļiem gadiem un it īpaši uz rudens pusi. Kas zina, kas zina – varbūt tā ir jau gēnos ieliktā Veļu laika izjūta, kad savus mīļos un tuvos aizgājējus aicinām savā vidū pasērst un dot kādu labu padomu. Pa vidu radnieciski savējiem atnāk arī kāds savējais vārda plašākā nozīmē – personība, kas sevi raksturojusi ar godprātīgiem darbiem ne tikai sevis, bet visas tautas labā. Cilvēks, kas tāpat kā daudzi tūksotoši pārējo nebija pelnījis necilvēcisku nāvi kaut kur Soļikamskā. Starp citu, oktobrī. Vien četrdesmit pirmajā gadā.

 


Lai atcerētos aizgājušos tuviniekus un ne tikai tuviniekus, diez vai pēkšņi atdzīvināsim piemirsto latvisko dzīvesziņu un masveidā metīsimies meklēt kādu senu riju, kur nolikt veļu mielastu. Tāpat arī ir skaidrs, ka ne valstij, ne pašvaldībām nav pa spēkam uzturēt neskaitāmas memoriālās mājas, kā mēs to varbūt vēlētos un novadnieki gribētu. Ķuzes vādam, par laimi, ir pavisam mūsdienīgs un reāls godināšanas veids – viņa vārdā sauktā kafejnīca Vecrīgā. Lai cik reižu staigājusi pa Jēkaba ielu, tieši Ķuzes kafejnīcā nebiju iegriezusies. Nu to izdarīju un biju patīkami pārsteigta. Galvenokār ar to, ka šajā kafejnīcā apmeklētāji patiešām nesteidzas: tā ir vieta lēnām, ilgām sarunām. Protams, protams, arī kafijas un šokolādes smarža, 30. gadu intejera elemeti, Ķuzes fabrikas foto un plauktos dažas unikālas piemiņas lietas no kādreizējās lielās un slavenās saldumu ražotnes. Un pats no sevis rodas secinājums: vārdam, kam nav lemts pazust, arī nepazūd. Un līdz ar vārdu nepazūd arī mūžs.

www.kuze.lv

 

Anita Grīniece


 

Komentārs par rakstu: Līdz ar vārdu saglabājas arī mūžs. Vilhelms Ķuze

Vārds, uzvārds 

Komentārs 


Drošības kods 

Aptauja

Nepareizi ievadīts lietotāja vārds vai parole!