Sestdiena, 21. Septembris, 2019
Matīss, Modris, Mariss
iPhone Android Mob
TwitterFoursquareDraugiemFacebookFlickrVimeo
Viesnīcu preces
Pirtis un atpūta    Pirtis un atpūta    Pirtis un atpūta    Pirtis un atpūta
 
 
 
 

Sāļais putukrējums

piektdiena, 8. oktobris (2010)   

Foto: Žanneta Kaminska

Televīzors apnicis līdz neiespējamajam, no skatīšanās datora ekrānā acis sāk asarot, grāmatas lasīšana līdz kaklam… Taču kaut kā jau tās brīvdienas jāpavada. Varētu, protams, doties kādā aizraujošā ceļojumā, taču tas prasīs krietni vien vairāk laika, kā divas brīvdienas. Turklāt arī neparedzēts robs ģimenes budžetā… Tomēr mājās nosēdēt vairs nespēju.

 

 

Tikai divas stundas ceļā un acīm paveras neiedomājams skats. Ne tāla okeāna krastā, ne kalnu ielokā, pat ne tuksnesī. Tepat vien mūsu mīļajā Latvijā, no kuras nez kāpēc tik daudzi cenšas aizbēgt. Kolkasrags. Vieta, kur viļņi šķeļas ne pret krastu, bet viens pret otru. Vieta, kur pat bezvēja laikā jūra ir viļņaina. Vieta, kura vēl nesen bija visas valsts lepnums un ne tik sen kļuvusi par uzņēmīgu cilvēku īpašumu. Diemžēl mūsu zemē tāds vājprāts ir iespējams. Taču, neskatoties ne uz ko, šī vieta ir pelnījusi, lai to kaut reizi mūžā apciemo ikviens Latvijas iedzīvotājs un, lai to apjūsmotu neskaitāmi ārzemju tūristu tūkstoši. Pat tad, ja par automašīnas novietošanu tālajā padomju laikā asfaltētā laukumā jāmaksā par stundu gandrīz tik pat daudz, cik galvaspilsētas centrā.

 


Vai nu cauri bēdīgi slavenajai Jūrmalai, atvēlot pilsētas labklājībai veselu latu, vai nu pa apvedceļu - pa Lielupes otru krastu. Cauri Kauguriem, garām Jaunķemeru sanatorijai, tad lēnā garā šķērsojot visus tos ciemus, kuru nosaukumus secīgā virknējumā tā arī nespēju atcerēties – Ragu ciems, Lapmežu ciems, Bigauņciems… Garām vasarā atpūtnieku tik iecienītajam kempingam ar mīlīgu nosaukumu - „Ronīši“, zivju tirdziņam, kur pat līdz vēlai naktij var iegādāties svaigi kūpinātas un žāvētas zivis. Tiesa gan, nevarētu apgalvot, ka par saprātīgu samaksu. Taču tāds nu tas cilvēks ir… Zuši, nēģi, jūras asari, Rojas delikateses, skumbrijas un foreles kilogramiem vien pārvietojas no tantiņu letēm uz garāmbraucēju maisiņiem. Dīvaini. Kas gan būtu domājis, ka skumbrijas un stavridas nozvejojamas tepat jūras piekrastē! Taču laikam jau ir, ja reiz mūsu zvejnieku dēli un meitas tās kūpina un pasniedz kā tiko noķertas delikateses.

 


Līdz pat pašai Kolkai ceļš ir gana kvalitatīvs, lai tā vien gribētos stiprāk piespiest labo kāju. Turklāt šajā gada laikā satiksmes intensitāte ir līdzīga nullei. Dažas pretīm braucošas automašīnas, dažas, tajā pašā virzienā braucošas, kuras nespēj noturēt manis izvēlēto tempu un izstājas no spēles, pazūdot atpakaļskata spoguļos.

 


Beidzot arī pati Kolka. Jauka piejūras pilsētiņa, veikaliņi, aptieka, ūdenstornis un kafejnīca, kura iekārtojusies vietējās viesnīcas pirmajā stāvā. Tad vēl nedaudz uz priekšu, līdz norādei, kura vēsta, kurā virzienā meklējams slavenais Kolkas rags. Jau minētais senos laikos asfaltētais stāvlaukums, neliels suvenīru veikaliņš, kurā tad arī tiek iekasēta nauda par dabas skaistumu aplūkošanu. Tiktāl viss izskatās krietni vien nožēlojami, ja ņem vērā, ka par to prasa naudu. Taču tas, kā dēļ tika mēroti simtu septiņdesmit kilometri ir nepilnus simts metrus tālāk. Uzreiz aiz pieminekli, kurš liek noliekt galvu to drošsiržu priekšā, kurus jūra paņēmusi uz visiem laikiem.

 


Esam izvēlējušies īsto laiku. Spēcīgs vējšs, retas lietus lāses un dzestrais vēlā rudens gaiss. Tieši tas, kas vajadzīgs, lai no redzētā būtu skaidrs, kādi gan mēs esam vārguļi salīdzinājumā ar dabas spēku. Pat jaudīgākais V12 dzinējs ir tikai skumja parodija par tēmu „spēks“.
Milzīgie viļņi ar neaptveramu spēku triecas viens otram pretīm, kā viduslaiku bruņinieki divkaujas laikā, saceldami baltas putu šļakatas vairāku metru augstumā. Pat krastā stāvot jūtami sāļie ūdens pilieni uz sejas.

 


Daži brīnumainā kārtā ieklīduši ārzemju tūristi, daži vietējie iedzīvotāji ar bērnu ratiņiem, daži desmiti tādu pašu ziņkārīgo kā es un kāds profesionāls fotogrāfs, apbruņojies ar milzīgiem objektīviem, statīviem un vismaz piecām dažādām fotokamerām.
Ilgi lielajā vējā izturēt grūti. Nekas cits neatliek, kā doties automašīnas virzienā. Vēl taču jāsamaksā stāvvietas nodeva. Tā saucamajā suvenīru kioskā pie sienas daži fotomākslinieku uzņēmumi, uz vitrīnas ne īpaši pievilcīgi T-krekli ar kolkas raga simboliku, šķīvīši un svečtuturi, elektriskajā tējkannā uzlejamā paciņu tēja un šādi tādi saldumi. Nekas neliecina, ka šīs lietas ir īpaši pieprasītas, taču kaut kur jau stāvvietas kasierītei jāvada savas sūras darba dienas.

 


Atpakaļceļā piestājam pie jau minētās viesnīcas kafejnīcas. Jauka vieta, lai ieturētu maltīti pēc pastaigas pa spirgto jūras gaisu. Kafejnīcā esam vienīgie. Paņemam ēdienkartes un dodamies pie galdiņa, lai veiktu izvēli. Kamēr šķirstam ēdienkartes lappuses un mēģinam izvēlēties kaut ko no nebūt ne lētā piedāvājuma, kafejnīcas durvis ver bariņš vietējo, kuri drošā solī dodas pie bāra letes un pasūta ēdienus. Kad pienāk mūsu kārta, nākas atteikties no nodoma par maltīti, jo gaidīt nākšoties ļoti ilgi – tik daudz pasūtījumu vielaikus…
 

 

Arī mūsu bagāžas nodalījumā mājupceļā ieslīd dažas svaigi kūpinātas zivtiņas. Vēlāk gan tās nonāks puncī Zolitūdē klaiņojošiem kaķiem, taču tā ir nākotne. Tagadne ir gandrīs desmit lati par pāris zivtelēm. Tas piederas pie lietas! Neskatoties uz pesimistiskiem nostāstiem par Latvijas dabas izsaimniekošanu, par viesmīlīgo apkalpošanu un tūrismu veicinošām cenām, esam gandarīti, ka bijām šeit. Tas ir to vērts! Turklāt der pasteigties, jo kurš gan var prognozēt, kas šo unikālo Latvijas nostūri sagaida nākotnē… Kur zvanīts, ka arī pieeju pie jūras vietējā pašvaldība nepārdos kādam alkatīgam un ne visai veiksmīgam autotirgotājam... ‚Kaut kā taču pusuzceltais autosalons jāatpelna!

Gints Gavers
Foto Žanneta Kaminska

Komentārs par rakstu: Sāļais putukrējums

Vārds, uzvārds 

Komentārs 


Drošības kods 

Aptauja

Nepareizi ievadīts lietotāja vārds vai parole!